Ziedojums nav formalitāte
Garīgajā un maģiskajā darbā ziedojums nav nejauša pieklājības izpausme, simboliska pateicība vai samaksa tikai par meistara patērēto laiku.
Ziedojums ir neatņemama darba sastāvdaļa.
Cilvēks vēršas pēc palīdzības, lai kaut ko saņemtu: aizsardzību, atbrīvošanu, dziedināšanu, attiecību sakārtošanu, spēku, labklājību vai pārmaiņas savā dzīvē. Taču senajās garīgajās tradīcijās saņemšana nekad netika atdalīta no došanas.
Lūgums bez gatavības kaut ko dot pretī paliek tikai vēlēšanās. Ziedojums piešķir cilvēka nodomam svaru un apliecina, ka viņš ir gatavs piedalīties notiekošajā ne tikai ar vārdiem.
Ziedojums Bībelē
Bībelē upuris un ziedojums nav aprakstīts kā mazsvarīga reliģiska formalitāte. Tas bija noteikts garīgās kārtības elements, kas pavadīja lūgšanas, solījumus, pateicību, izlīgšanu, palīdzības saņemšanu un derību ar Dievu.
“Bet ķēniņš atbildēja Araunam: “Tā ne! Bet es par pilnu atlīdzību to no tevis nopirkšu, jo es negribu Tam Kungam, savam Dievam, nest dedzināmos upurus, kas man būtu dāvināti!” Tā Dāvids nopirka par piecdesmit sudraba seķeļiem tiklab klonu, kā vēršus.”
(2. Samuēla 24:24)
Šajos vārdos ir ietverts viens no galvenajiem ziedojuma principiem: par īstu upuri nevar saukt to, kas cilvēkam neko nemaksā, neko neprasa un no kā viņam nav jāatsakās.
Upuris sākas tur, kur cilvēks dod kaut ko tādu, kam viņa dzīvē ir patiesa vērtība.
Upuris un dotais solījums
Psalmos ir teikts:
“Nes Dievam pateicību kā upuri un pildi Visuaugstākajam savus solījumus.”
(Psalmi 50:14–15)
Tātad ziedojums ir saistīts ne tikai ar pateicību, bet arī ar cilvēka dotā vārda izpildīšanu.
Ja cilvēks nelaimes, slimības vai izmisuma brīdī sola kaut ko darīt pēc palīdzības saņemšanas, šādu solījumu nedrīkst vieglprātīgi aizmirst. Garīgajā tradīcijā solījumam ir spēks, bet neizpildīts solījums izjauc kārtību, kuru cilvēks pats ir aicinājis savā dzīvē.
Psalmu 66. nodaļā cilvēks pēc iziešanas caur pārbaudījumiem saka, ka nāks Dieva namā, izpildīs savus bēdās dotos solījumus un pienesīs upurī jērus, aunus, vēršus un āžus:
“Es nākšu Tavā namā nest sadedzināmo upuri, Tev samaksāšu, ko solījis.”
(Psalmi 66:13–15)
Tas parāda, ka ziedojums vēsturiski bija reāls un cilvēkam nozīmīgs ieguldījums, nevis tukšs simbols.
Desmitā tiesa
Viens no klasiskajiem ziedojuma mēriem Bībeles un seno tradīciju izpratnē ir desmitā tiesa — desmitā daļa.
Ābrahāms pēc uzvaras deva priesterim Melhisedekam desmito daļu no visa.
(1. Mozus 14:18–20)
Jēkabs deva Dievam solījumu:
“No visa, ko Tu man dosi, es desmito tiesu došu Tev.”
(1. Mozus 28:20–22)
Mozus bauslībā desmitā daļa no zemes augļiem, ražas, liellopiem un sīklopiem tika uzskatīta par Dievam piederošu un svētu.
(3. Mozus 27:30–33; 5. Mozus 14:22)
Pravieša Maleahija grāmatā šī prasība ir izteikta īpaši stingri:
“Atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā.”
Tālāk ir teikts, ka pēc šīs kārtības ievērošanas Dievs atvērs debesu logus un liks svētībai pārpilnībā nolīt pār cilvēkiem.
(Maleahija 3:8–10)
Tādēļ manā praksē desmitā daļa tiek uzskatīta par klasisko ziedojuma mēru.
Tas nav nejauši izdomāts skaitlis. Tā ir sena kārtība, kas atkārtojas dažādos Bībeles laikmetos un garīgajās tradīcijās.
Ābrahāma lielākais pārbaudījums
Viens no spēcīgākajiem Bībeles stāstiem par upuri ir Ābrahāma pārbaudījums.
Dievs lika Ābrahāmam būt gatavam upurēt savu vienīgo un mīļoto dēlu Īzāku. Kad Ābrahāms pierādīja, ka ir gatavs paklausīt un netaupīt Dieva priekšā pat pašu dārgāko, Dieva eņģelis viņu apturēja.
Īzāka vietā tika upurēts auns.
(1. Mozus 22:1–18)
Šī Rakstu vieta parāda upura galējo principu: tā vērtību nosaka nevis ārējā forma, bet tas, cik nozīmīgs cilvēkam ir tas, no kā viņš ir gatavs atteikties.
Dievam nebija vajadzīga Īzāka nāve. Tika pārbaudīta Ābrahāma ticība, paklausība un gatavība neturēt neko augstāk par savu derību ar Dievu.
Tomēr upuris nevar būt tikai skaisti vārdi. Tam ir jāizpaužas konkrētā rīcībā.
Tradīcija, kas ir senāka par Bībeli
Ziedojuma princips nav sastopams tikai Bībelē.
Dažādu tautu garīgajā vēsturē cilvēks, vēršoties pie dievišķā, svētnīcas vai garīgajiem spēkiem, parasti nenāca tukšām rokām.
Ziemeļu tautu blót tradīcijā dieviem tika pienests ēdiens, dzēriens, vērtīgi priekšmeti un citi upuri, lūdzot auglību, aizsardzību, mieru, veiksmi vai uzvaru.
Senajā Grieķijā Hekatei tika atstāti mielasti un dāvanas krustcelēs, īpaši saistībā ar attīrīšanos, robežām un pāreju no viena dzīves posma citā.
Senajā Ēģiptē tempļos katru dienu tika pienesta pārtika, dzērieni, eļļas un vīraks. Šie rituāli tika uztverti kā dievišķās un pasaules kārtības uzturēšanas daļa.
Arī ezotēriskajās un rituālās maģijas tradīcijās tiek izmantotas sveces, vīraks, augi, eļļas, monētas, pārtika, labdarība, solījumi, gavēnis un citas apzinātas došanas vai atteikšanās formas.
Tradīcijas ir dažādas, taču tajās atkārtojas viens princips:
cilvēks lūdz, pienes dāvanu, uzņemas atbildību un apliecina sava nodoma nopietnību.
Mana pieeja darbam
Savā praksē es ievēroju noteiktu garīgo un rituālo kārtību.
Es neuzskatu, ka cilvēks var tikai pieprasīt palīdzību, pats nevēloties neko ieguldīt, mainīt vai uzņemties nekādu atbildību.
Ziedojums manā darbā nav nejauša formalitāte. Tā ir viena no rituālās kārtības sastāvdaļām.
Vienlaikus ziedojums nav maksa par garantētu brīnumu un nav mēģinājums piekukuļot Dievu vai garīgos spēkus.
Ar ziedojumu nevar nopirkt Dieva gribu, pilnībā pakļaut citas personas brīvo gribu vai saņemt absolūtu garantiju, ka viss notiks tieši tā, kā cilvēks vēlas.
Ziedojums apliecina cilvēka nodomu, cieņu un gatavību pašam piedalīties situācijas mainīšanā.
Es izprotu garīgās pasaules uzbūves pamatprincipus, augstāko spēku darbības likumsakarības un dažādu rituālo tradīciju būtību.
Es protu apzināti mijiedarboties ar garīgo pasauli un savā darbā precīzi ievēroju nepieciešamo rituālo kārtību.
Es ne tikai veicu seansus un rituālus, bet arī saprotu mehānismus, kas nosaka to darbību un rezultativitāti.
Tieši tādēļ daudzos gadījumos spēju palīdzēt cilvēkam jau viena seansa vai viena rituāla ietvaros.